28.03.2014

-Man tevis žēl, -sacīja neaizdegtā svece savai aizdegtajai draudzenei. -Īss būs tavs mūžs. Tu visu laiku dedz, un drīz tevis vairs nebūs. Esmu daudz laimīgāka par tevi. Es nedegu, tātad arī nekūstu, mierīgi guļu uz sāna un nodzīvošu ļoti ilgi. Bet tavas dienas ir skaitītas.

Degošā svece atbildēja:

-Es nemaz to nenožēloju. Mana dzīve ir skaista un nozīmīga. Es degu, un mans vasks kūst, bet no manas uguns tiek iedegtas daudzas citas sveces, un no tā mana uguns neiet mazumā. Kad vasks un dakts sadegs , tad mana uguns- sveces dvēsele- savienosies ar izplatījuma uguni, kuras daļiņa tā ir, un es nonākšu savā brīnišķīgajā un mirdzošajā ugunīgajā mājā. Bet šeit es ar savu gaismu kliedēju nakts tumsu; svētku eglē būdama, priecēju bērnu acis; atveseļoju gaisu pie slimnieka gultas; esmu kā simbols pie svētajiem attēliem. Vai tad mana īsā dzīve nav brīnišķīga? Man ir žēl tevis, neaizdegtā māsa. Žēl, ka tev tāds liktenis. Tu neesi izpildījusi savu misiju; un kur ir tava dvēsele- uguns? Jā, tu ilgi nogulēsi sveika un vesela, bet kam tu tāda esi vajadzīga? Kāds prieks un labums ir no tevis?





Lai jūs pārstātu gulēt uz putekļaina plaukta, ir tikai jāiededz mīlestības uguns savā sirdī un jādalās tajā ar citām sirdīm.