01.04.2014

Daži cilvēki, pat nobrieduši un pieredzējuši, uzkāpuši pirmajā virsotnē, samierinās ar sasniegto un pārliecināti, ka viņiem vairs nekas nedraud. Un velti: jau pirmā spēcīgākā vēja brāzma nopūš vientuļi stāvošo no kalna virsotnes. Jo pirmais kāpņu likums skan: apstāties aizliegts, ja nevirzīsies tālāk, pretī nākamai virsotnei, nespēsi iepazīt arī citas virsotnes vai sasniegt augstāko mērķi, nāksies nolaisties lejā, lai iepazītu dziļumus, pieplakt avotiem, iegrimt sevī. Kāpt augšup pa kāpnēm nozīmē- virzīties pa evolūcijas ceļu. Protams, var izmantot liftu, taču jāatceras, ka pārvietošanās ar to līdzinās revolūcijai. Lifts iznīcina pretestības pārvarēšanas likumu, garīgās attīstības likumu. Jā, tas paplašina laika un telpas rāmjus-taču, ātri pārvietojoties augšup, var ne tikai aizrauties elpa, bet arī notikt dezorientācija, gūto sasniegumu devalvācija. Būtība neslēpjas tikai mērķī- pēc iespējas ātrāk nonākt virsotnē, sasniegt iecerēto. Vispirmām kārtām svarīgs ir pats ceļš augšup. Tas nozīmē, ka pienācis laiks atklāt otro kāpņu likumu: kāpnēs nedrīkst stāvēt, tās, līdzīgi eskalatoram, velk pretējā virzienā. Panākumu noslēpums ceļā uz virsotni ir pakāpienu un pa tiem ejošā cilvēka mijiedarbībā. Un, visbeidzot, trešais kāpņu likums ir tāds, ka pakāpieni nekad nebeidzas, katra nākamā virsotne jeb dziļums, katrs jauns laidums ir jau cits loks sevis un pasaules izzināšanā.