01.04.2014

Kad Dievs radīja cilvēku, deva tam brīvo gribu un apsolījās netraucēt tā izvēlei. Viņš mīl sevis radīto cilvēku, tātad iemīlēs arī tā izvēli. Lai cilvēks pats apgūst savas mācības, Dievam ir jānoslēpjas, tā lai viņu nevarētu tik ātri atrast. Dievs pasauca eņģeļus un apspriedās ar viņiem. Taču neko neviens nevarēja izdomāt.

-Ja es noslēpšos visaugstākajā kalnā, tad ātri pienāks diena, kad cilvēks tajā uzkāps,- prātoja Dievs.

-Ja paslēpšos jūrā, gan cilvēks izgudros veidu, kā nolaisties tās dziļumos.

-Ja paslēpšos debesīs , cilvēks izdomās, kā pacelties gaisā un atrast mani.

-Ja paslēpšos uz citas planētas, gan jau pienāks laiks un cilvēks spēs aizkļūt līdz tai. Ko gan man darīt? Pēkšņi viens eņģelis, kas visu laiku bija klusējis, piedāvāja ideju, par kuru Dievs bija sajūsmā. Eņģelis ieteica Dievam noslēpties pašā cilvēkā.

-Cilvēks, -teica eņģelis,-nekad sevi neiepazīs līdz galam! Vēl jo vairāk, viņš nekad neiedomāsies meklēt Dievu sevī, savā dvēselē…